irridere
Skočit na navigaci
Skočit na vyhledávání
latina[editovat]
sloveso[editovat]
- 2. konjugace (e-kmeny)
- pojící se s akuzativem
časování[editovat]
| Čas | Osoba | Aktivum | Pasivum |
|---|---|---|---|
| Infinitiv | – | irrīdēre | irrīdērī |
| Prézens sg. | 1. | irrīdeō | irrīdeor |
| 2. | irrīdēs | irrīdēris | |
| 3. | irrīdet | irrīdētur | |
| Prézens pl. | 1. | irrīdēmus | irrīdēmur |
| 2. | irrīdētis | irrīdēminī | |
| 3. | irrīdent | irrīdentur | |
| Imperativ sg. | 2. | irrīdē! | – |
| Imperativ pl.. | 2. | irrīdēte! | – |
| Imperfektum sg. | 1. | irrīdēbam | irrīdēbar |
| 2. | irrīdēbās | irrīdēbāris | |
| 3. | irrīdēbat | irrīdēbātur | |
| Imperfektum pl. | 1. | irrīdēbāmus | irrīdēbāmur |
| 2. | irrīdēbātis | irrīdēbāminī | |
| 3. | irrīdēbant | irrīdēbantur | |
| Futurum sg. (první) | 1. | irrīdēbō | irrīdēbor |
| 2. | irrīdēbis | irrīdēberis | |
| 3. | irrīdēbit | irrīdēbitur | |
| Futurum pl. (první) | 1. | irrīdēbimus | irrīdēbimur |
| 2. | irrīdēbitis | irrīdēbiminī | |
| 3. | irrīdēbunt | irrīdēbuntur | |
| Konjunktiv imperfekta sg. | 1. | irrīdērem | irrīdērer |
| 2. | irrīdērēs | irrīdērēris | |
| 3. | irrīdēret | irrīdērētur | |
| Konjunktiv imperfekta pl. | 1. | irrīdērēmus | irrīdērēmur |
| 2. | irrīdērētis | irrīdērēminī | |
| 3. | irrīdērent | irrīdērentur |